es vairs neko nesaprotu, pilnībā neko! kas notiek? es neko negribu un neko nevaru, vismaz ir tāda sajūta. skola, skola, mājasdarbi, atkal skola, tad cita skola un tagad viss,. var teikt, ka jau ir vasara, bet es negribu. manuprāt, pirmo reizi mūžā es negribu vasaru, nevis tāpēc, ka man nav un nebūs, ko darīt, bet es vienkārši negribu.
cilvēks piedzimst, mācās, izmācās, strādā, pensija (ja kādam vispār vēl tāda būs), un nomirt, protams, tur pa vidu jābūt vēl mīlestībai, dzīvesbiedram un bērniem vēl (tas tā, normālā dzīvē skatoties). bet es no tā neko nevēlos, vispār dzīve ir tik neinteresanta. vēl pirms dažām nedēļām tik ļoti vēlējos pilngadību, tā bija mana karstākā vēlēšanās, likās, tad gan es varēšu darīt visu, ko es gribu. es pat vairs nestresoju par puišu lietām, nu labi,man ir tikai četrpadsmit, bet tik un tā, es tā uztraucos, tagad man par to ir vienalga :) kā ir, tā ir (tik tas, ka dažs labs ir totāla bremze) bet nu..
cilvēks piedzimst, mācās, izmācās, strādā, pensija (ja kādam vispār vēl tāda būs), un nomirt, protams, tur pa vidu jābūt vēl mīlestībai, dzīvesbiedram un bērniem vēl (tas tā, normālā dzīvē skatoties). bet es no tā neko nevēlos, vispār dzīve ir tik neinteresanta. vēl pirms dažām nedēļām tik ļoti vēlējos pilngadību, tā bija mana karstākā vēlēšanās, likās, tad gan es varēšu darīt visu, ko es gribu. es pat vairs nestresoju par puišu lietām, nu labi,man ir tikai četrpadsmit, bet tik un tā, es tā uztraucos, tagad man par to ir vienalga :) kā ir, tā ir (tik tas, ka dažs labs ir totāla bremze) bet nu..
nav jau tā, ka ar mani kaut kas tagad bēdīgs vai slikts būtu noticis, manī vienkārši kaut kāds slēdzis ieslēdzās vai pārslēdzās, bet varbūt, Marta vienkārši sāk nākt pie prāta?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru